Katru gadu valsts institūcijas un arī izglītības sistēma iegulda resursus, lai izglītotu cilvēkus par dažādiem finanšu jautājumiem. Lielāko labumu šajos izglītošanas centienus tomēr deva un dod, nevis valsts centieni, bet reāla, praktiska pieredze. Absolūti lielākā daļa cilvēku ir gatavi mācīties tikai un vienīgi no savām, nevis svešām kļūdām. Rezultātā noderīgi padomi ne vienmēr tiek uzklausīti.
Ekonomiskās krīzes apstākļos vairāki desmiti tūkstoši Latvijas iedzīvotāju zaudēja savus mājokļus un/vai bija spiesti emigrēt ārpus valsts, lai nomaksātu aizdevumus vai nopelnītu iztikai.
Ja iepriekš par laimīgu un veiksmīgu tika uzskatīts tas, kurš paņēmis aizdevumu mājokļa iegādei – Rīgā vai pierīgā, tad pēckrīzes laimīgi varēja būt tie, kas nebija aizņēmušies nemaz.
Viņi bija spējīgi dzīvot ar personīgiem ienākumiem un/vai vajadzības gadījumā savilkt jostas ciešāk, ierobežot naudu uz izklaidēm. Tie, kuri šādos apstākļos, kad darbā samazina algu vai atlaiž no darba bija spiesti maksāt parādus, protams, to nespēja izdarīt sabojāja savu kredītvēsturi. Ja līdzekļi vēl bija atlikuši vai palīdzēja tuvinieki, tad varēja pieteikt maksātnespēju.
Arī valsts bija spiesta aizņemties un aizņēmās daudz un bija gatava aizņemties pat 10 miljardus eiro no starptautiskajiem kreditoriem – Starptautiskā valūtas fonda, Eiropas Komisijas un citiem investoriem. Rezultātā Latvijas ārējais parāds joprojām ir daudzi miljardi un valsts pat nemēģina to atmaksāt. Vienīgais, kam Latvija atvēl līdzekļus ir parāda procentu maksājumi, bet pamatsumma paliek nemainīga. Līdz brīdim, kamēr starptautiskajos tirgos naudas līdzekļu procentu maksājumi ir zemi, viss ir kārtībā. Brīdī, kad situācija mainīsies valsts var nonākt nopietnās nepatikšanās.
Diemžēl vai par laimi valsts ir iesaistījusies mājokļa kreditēšanas tirgū un sniedz atbalstu jaunajām ģimenēm. No vienas puses, tas ir pozitīvi, jo jaunās ģimenes nostiprina saknes savā valstī, tā vietā, lai brauktu dzīvot uz ārzemēm. Mīnuss ir tāds, ka turpmākos 20 – 30 gadus viņi būs spiesti maksāt procentus bankai un vienīgais, kas šajā procesā nopelnīs būs kredītiestādes. Ja valsts rīkotos saimnieciski, tad atvēlētu daļu no saviem naudas līdzekļiem, lai kreditētu iedzīvotājus bez maksas procentiem, bet tiem, kas strādā valstij nodrīgās profesijās piešķirtu mājokļus bez maksas.
Kā izpaužas Latvijas iedzīvotāju iniciatīva finanšu jautājumos?
Šobrīd lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atturas no ilgtermiņa saistībām un ir gatavi aizņemties tikai īstermiņā. Protams, cilvēkiem ar maziem ienākumiem kredīti nav pieejami, jo viņi neatbilst kredītspējas kritērijiem un tas ir labi. Labi ir arī tas, ka cilvēki izvēlas dzīvot samērīgi, no saviem personīgajiem līdzekļiem, veido uzkrājumus un ir gatavi pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas, kur mājokļi ir lētāki, nevis aizņemas mājokļa iegādei.
Mēs varam runāt par to, ka cilvēku atturēšanās no aizdevumiem ir sava veida iekšēja gudrība. To varētu saukt par stingru konservatīvismu, taču krīze pierādīja, ka tieši tie, kas pret aizdevumiem izturējās konservatīvi bija galvenie ieguvēji. No otras puses, galējs konservatīvisms nav labs, jo iniciatīva ir vajadzīga situācijās, kad runa ir par uzņēmējdarbības attīstību. Atkal jau, lielākā daļa latviešu nav uzņēmēju, ne jau tāpēc ka to nespēj, bet tādēļ ka nav pie šādas domāšanas radināti kopš bērna kājas. Situāciju ir iespējams mainīt vienas, divu paaudžu ietvaros, bet tādā gadījumā mums būtu jāpiet pie šī procesa daudz stingrāk.
Varam prognozēt, ka nākotnē iedzīvotāju gatavība ņemt aizdevumus pieaugs, jo aug jauna paaudze, kas ekonomisko krīzi nebūs piedzīvojusi. Katra paaudze pieļauj atkal jaunas kļūdas un sākas viss no gala. Cerams, ka vecāki pagūs viņus brīdināt, lai piezemēšanās būtu mazāk sāpīga nekā pašiem savā laikā.